Meitenes, nu kāpēc man vajadzēja paklausīt savas “gudrās” draudzenes. Sēžu tagad mājās ar tējas tasi, skatos pa logu un domāju – varbūt klosteris nav nemaz tik slikta izvēle
Priekšvēsture ir šāda. Izšķīros pirms trim gadiem. Vīrs aizgāja pie divdesmit piecus gadus vecas manikīres – žanra klasika, ko tur teikt. Pirmajā gadā varēju tikai čīkstēt, otrajā – nācu pie prāta, bet trešajā nolēmu, ka vajadzētu kaut kā sakārtot privāto dzīvi. Ne jau nu precēties atkal, Dievs pasargi, bet lai vismaz kāds būtu blakus. Sarunāties, aiziet uz kino, galu galā.
Manas draudzenes, Lienīte un Guna, burtiski nopriecājās. “Aiga, mēs tev tādu vīrieti atradīsim! Ar dzīvokli, ar mašīnu, lai sola zelta kalnus!” Es saku: “Meitenes, man nevajag zelta kalnus, man vajag vienkārši adekvātu cilvēku. Lai nav kādu sliktu paradumu, netrako un nesēž man uz kakla.”
Un re, viņas man atrada kavalieri. Jānis, 52 gadi, pensijā, savs vienistabas dzīvoklis, laba automašīna. Fotoattēlā – tīri sakarīgs vīrietis. Nedaudz sirmis cienījami, acis gudras, smaids patīkams. Lienīte aizgūtnēm stāstīja: “Aiga, viņš taču ir ideāls! Nelieto, nesmēķē, nodarbojas ar sportu, savs mājoklis.”
Sazvanījāmies ar šo Jāni. Balss patīkama, runā pareizi, ar humoru. Norunāja tikšanos restorānā “Baltā akācija” – es tur nekad nebiju bijusi, bet draudzenes teica, ka vieta esot pieklājīga. Es nopriecājos – domāju, vīrietis ar saprašanu, ja jau uzreiz aicina uz restorānu, nevis uz soliņa pie kāpņu telpas.
Gatavojos šim randiņam kā izlaidumam. Aizgāju pie friziera – uztaisīju sakārtojumu, manikīru. Iesmaržojos ar savām mīļākajām smaržām – “Chanel No. 5”. Skatos spogulī – it kā nekas, piecdesmit nav piecdesmit, bet izskatos uz stabiliem četrdesmit pieciem.
Atbraucu uz šo restorānu kādas piecpadsmit minūtes agrāk. Nervozēju briesmīgi – rokas aukstas, vēderā tauriņi. Domāju, ja nu viņš ir tikpat nervozs? Ja nu mēs viens otram iepatiksimies? Ja nu tā beidzot ir liktenis? Ienāk Jānis. Tieši tāds kā fotoattēlā – garš, stalts, uzvalkā. Tiesa, uzvalks tāds pabalējis, ar spīdīgiem elkoņiem. Pienāk, sasveicinās, noskūpsta roku. Es burtiski izkusu – kad pēdējo reizi vīrietis man bija skūpstījis roku? Laikam nekad!
Apsēdāmies pie galdiņa. Pienāca oficiante, atnesa ēdienkarti. Es atveru – bet tur tādas cenas! Salāti – 15 eiro, steiks – 35 eiro, dzēriena glāze – 8 eiro. Esmu klusā izbrīnā – man pārtikai nedēļā aiziet kādi sešdesmit eiro, bet šeit par vieniem salātiem prasa gandrīz ceturto daļu!
Jānis redz manu seju un saka: “Aiga, nekautrējieties, pasūtiet visu, ko sirds kāro. Šodien ir mana diena, es maksāju.” Es nopriecājos, domāju – nu re, īsts vīrietis, ja jau tā saka. Pasūtīju salātus, pastu ar jūras veltēm un glāzi dzēriena. Pēc šī restorāna mērauklas – pavisam pieticīgi. Jānis sev paņēma zupu un tēju. Es nobrīnījos – kāpēc tad iet uz tik dārgu restorānu, ja pasūta zupu? Bet klusēju.
Sēžam, sarunājamies. Jānis stāstīja par savu darbu – agrāk bijis galvenais inženieris rūpnīcā, tagad pensijā, bet piepelnās kā konsultants. Pastāstīja par bērniem – divi pieauguši dēli, dzīvo atsevišķi, ir mazbērni. Par bijušo sievu – izšķīrušies pirms desmit gadiem, viņa aizbraukusi. Es arī stāstu – par meitu, par darbu, par savu dzīvi. It kā tīri labi komunicējam, atrodam tēmas. Viņš pat pāris reizes pasmējās par maniem jokiem.
Atnesa pasūtījumu. Es sāku ēst savu pastu – jāatzīst, garšīgi. Jūras veltes svaigas, mērce maiga. Jānis strēbj savu zupu un lūkojas uz manu šķīvi. Tāds savāds skatiens – vai nu ar nosodījumu, vai skaudību. Un pēkšņi viņš saka: “Jums gan ir laba apetīte, Aiga. Pasta taču ir dārga.”
Es apjuku. Saku: “Jāni, jūs taču pats teicāt, lai nekautrējos.” Bet viņš tā nošmaukstināja un turpināja ēst zupu. Apēdu savu pastu, palūdzu ēdienkarti – domāju, varbūt paņemšu desertu. Skatos – tiramisu 7 eiro. Labi, domāju, ja jau restorāns, tad pēc pilnas programmas. Pasūtīju. Jānis uz mani paskatījās un saka: “Vēl desertu? Nu, nu.”
Atnesa tiramisu. Tikko biju paņēmusi karoti, kad Jānis izvilka kalkulatoru. Tieši manā acu priekšā sāka rēķināt: “Tā, pasta 18 eiro, salāti 15 eiro, dzēriens 8 eiro, deserts 7 eiro… Tas jau sanāk 48 eiro no jums, Aiga.” Man kumoss iesprūda kaklā.
“Jāni,” es saku, “bet jūs taču pats…” Bet viņš pārtrauc: “Es pats saprotu, ko teicu. Bet es domāju, ka jūs pasūtīsiet pieticīgāk. Arī zupu, kā normāls cilvēks. Bet jūs te… jūras veltes, dzērienu, desertus. Kur vispār var tik daudz apēst?”
Es sēžu, skatos uz viņu, nespēju ticēt savām ausīm. Apkārt restorāns dūc, cilvēki ēd, smejas, bet manī viss sastinga. Domāju – vai tiešām tas notiek ar mani? Vai tiešām šis cilvēks, kurš pirms minūtes šķita pieklājīgs, tagad publiski mani apkauno?
“Ziniet, Jāni,” es saku pēc iespējas mierīgāk, lai gan iekšā viss vārās, “ļaujiet man pašai par sevi samaksāt.” Bet viņš tik svarīgi: “Nē, nē, es taču esmu vīrietis, es maksāju. Vienkārši lai jūs saprastu – 60 eiro par vienām vakariņām, to es pārtikai nedēļā tērēju. Vajag būt taupīgākai.”
Es piecēlos. Izvilku no somiņas piecdesmit eiro – visu, kas bija līdzi, – noliku uz galda. “Jāni, šeit ir nauda par manu pasūtījumu. Bet savu zupu apmaksājiet pats. Un ziniet ko? Vairāk mēs neredzēsimies.”
Izgāju no tā restorāna un tikai uz ielas sapratu, ka tas bija kaut kas…brrrr. Nu kā tā var? Uzaicināt sievieti un pēc tam visu priekšā skaitīt, cik viņa ir apēdusi? Cik gan lielam skopulim jābūt!
Iekāpu taksometrā, braucu mājās, bet galvā – kā kino griežas. Re, es gatavojos, uztraucos, tērēju naudu, eju pie friziera. Bet kāpēc? Lai kaut kāds inženieris mani cilvēkos apsūdzētu izšķērdībā un pārmērīgi lielā apetītē?
Mājās uzreiz piezvanīju Lienei. Pastāstīju visu. Bet viņa: “Aiga, tu pati esi vainīga. Vajadzēja pasūtīt kaut ko vienu pirmajā reizē, kā viņš. Vīriešiem nepatīk, ja sievietes daudz ēd.” Es gandrīz nometu cauruli. “Liene, viņš taču pats teica, lai pasūtu! Un vispār, ja vīrietis aicina uz restorānu, tas nozīmē, ka viņš ir gatavs maksāt. Vai arī kāpēc tad vispār tur iet?”
Guna bija diplomātiskāka: “Aiga, tu nepārdzīvo. Vienkārši nav tavs cilvēks. Atradīsim tev citu.” Bet es jau sapratu – man nevajag citus. Es neesmu gatava šim cirkam.
Pagāja nedēļa. Man zvana Jānis. Saka, ka ir padomājis, ka rīkojies par karstu, ka ir gatavs mēģināt vēlreiz, bet jau “pieticīgākā gaisotnē”. Es viņam tā mierīgi atbildēju: “Jāni, ziniet, es arī padomāju. Un sapratu, ka man nevajag vīrieti, kurš randiņā sēž ar kalkulatoru. Man vajag tādu, kurš novērtē nevis manu apetīti, bet manu personību. Tā ka visu labu.”
Noliku cauruli un nodomāju – patiesībā jau labāk būt vienai, nekā ar tādu skopuli. Man ir sava alga, sava dzīve. Kāpēc man vajadzīgs cilvēks, kurš skaita katru centu un stāda to augstāk par elementāru cieņu?
Un ziniet, kas ir pats smieklīgākais? Pirms mēneša es satiku savu bijušo vīru. Viņš jau no tās manikīres bija aizgājis – izrādās, viņa viņu līdz pēdējam diedziņam bija aptīrījusi un aizgājusi pie perspektīvāka. Pienāca pie manis, sūdzas, redz, dzīve nav izdevusies, novecoju viens, nav pie kā aiziet. Bet es paskatījos uz viņu un sapratu – cik gan viņš ir….. Un cik gan labi, ka es no viņa tiku vaļā.
Tāpēc, meitenes, ja jūs domājat, ka pēc piecdesmit ir jāķeras pie jebkura vīrieša, lai tikai nebūtu viena – nevajag. Tiešām, nevajag. Labāk viena un ar cieņu, nekā pārī ar to, kurš tevi nenovērtē. Bet ja mīlestība – tā var atnākt gan piecdesmit, gan sešdesmit gados. Bet tikai īsta, nevis šitā te visa padarīšana ar kalkulatoriem un rēķināšanu.
